Kļūdās tie, kas uzskata, ka biežāk mānās bērni, kaut gan arī viņu vidū netrūkst agravantu. Ir pat speciāls apzīmējums – Minhauzena sindroms. Varbūt tieši tāpēc vairākums ļaužu ir pārliecināti, ka agravāciju raksturīga tikai bērniem. Patiesībā tāda pati nosliece uz agravāciju ir arī pieaugušajiem un gados veciem cilvēkiem. Bet – vispirms par bērniem.
Kāpēc viņi pārspīlē slimības izpausmes?
Ir divas situācijas, kas veicina agravācijas attīstību. Pirmkārt, uzmanības trūkums no vecāku puses un pārāk lielās slodzes skolā, pulciņos. Klasisks pirmās situācijas piemērs: tēvs un māte ir nepārtraukti aizņemti, jo viņi pelna naudu. Bet, kolīdz bērns saslimis, tā tūdaļ pat atbrauc vecmāmiņa, apmīļo, apčubina, parotaļājas, palasa priekšā grāmatu…
Bērns nav muļķis, viņš uz savas ādas izjūt, kāda atšķirība ir būt slimam un kāda – veselam. Un ar laiku viņš sāk arvien biežāk sūdzēties: te galva sāp, te vēders… proti, dara visu, lai tikai atbrauktu vecmāmiņa un dāvātu viņam to mīlestību un maigumu, ko viņš nesaņem no vecākiem.
Ar otru situāciju ir vēl vienkāršāk: bērns ir skolā pārāk noslogots, piedevām nodarbības vairākos pulciņos plus koris un ārpusskolas pienākumi… Bet pietiek viņam saslimt, un vismaz puse no šīs slodzes tiek noņemta. Tāpēc arī pārslogotais bērns meklē glābiņu slimībās – patiesās un šķietamās.
Nav grūti pamanīt bērna agravāciju un nav jau arī tik grūti mainīt attieksmi pret mazo cilvēciņu. Pietiek to izdarīt, un agravācija pazūd kā nebijusi.
Lai lasītu rakstu tālāk, šķiriet nākamo lapu!